Intervija ar Ivetu Skrastiņu – vienmēr smaidīgu, sirsnīgu, lielisku sievieti, četru dēlu mammu, diplomāti, kura šobrīd strādā Latvijas pārstāvniecībā NATO – mazliet par dzīvi, tulkošanu un diplomāta darbu.
2024.gada 10.decembrī Daugavpils teātrī notika monoizrādes “Kaķa memuāri” pirmizrāde (režisors Māris Korsiets), kas veidota pēc grieķu rakstnieces Lenas Divani romāna “Septiņas dzīves un viena liela mīlestība” motīviem, un stāsta par kaķa un cilvēka attiecībām no kaķa skatpunkta. Tieši Tu biji tā, kas šo grāmatu 2016.gadā iztulkoja no grieķu valodas! Pastāsti par to kaut ko vairāk.
Tas bija Ziemassvētku brīnums! Skaista dāvana man un Latvijai. Ap Latvijas dzimšanas dienu ar mani sazinājās Daugavpils teātra pārstāve un dramatizējuma autore Kristīne Veinšteina, jautājot, vai es piekristu manis tulkotā teksta izmantošanai teātra jauniestudējumam, par ko bezgala priecājos.
Tas likās kā neticams salūtpārsteigums un, protams, kas unikāls, es pat teiktu vēsturisks brīdis, jo pa šo laiku taču ir tapušas tik daudzas citas brīnišķīgas grāmatas, bet tieši šis teksts ir atkal izcelts kā vērtīgs un aktuāls un pie tam citā, nebijušā formā! Sengrieķu traģēdijas un komēdijas dzīvo uz teātra un operu skatuvēm. Nu arī mūsdienu grieķu literatūra nonākusi ne tikai pie lasītājiem, bet arī pie skatītājiem!
Pati jau esi redzējusi šo izrādi?
Ar nepacietību gaidu 25.janvāri, kad dodos uz Daugavpili!
Tu esi viena no retajiem, kas Latvijā tulko no jaungrieķu valodas. Kas vēl to dara? Un cik daudz grieķu literatūras vispār tiek latviskota? Vai Tu tam seko līdzi? Un vai Grieķijā ir tulkoti arī kādi latviešu autoru darbi?
Spēcīgu speciālistu ir maz. Zinu, ka Dens Dimiņš ir tulkojis Meņa Kumandareja “Arfas brālību” un atdzejojis Konstantīna Kavafja dzejas tekstu kanonu.
Latviešu valodā pieejami arī daži jaungrieķu valodas teksti, kas ienākuši tulkojumā no citām valodām, nevis no oriģināla (piemēram, Kazandzaka “Kristus pēdējais kārdinājums” un Apostola Doksiada “Tēvocis Petross un Goldbaha hipotēze”).
Grieķijā iznākusi mūsdienu latviešu dzejnieku “Antoloģija” un Noras Ikstenas “Mātes piens”.
Plūsma un kustība ir, tā varētu būt, protams, aktīvāka. Nesen viens iespējams tulkojums saņēma noraidījumu no izdevēja, jo tas nelikās ienesīgs.
Tas arī, protams, ir būtisks faktors, - laba ideja, pieprasījums. Ir jāņem vērā ne tikai tulkotāja griba un varēšana, bet arī dažādi praktiski apsvērumi, kas veicina vai neveicina tulkošanu.
Vai Tu gribētu piedalīties vēl citos tulkošanas projektos? Ja varētu brīvi izvēlēties, ko Tu visvairāk gribētu latviskot no grieķu autoru darbiem?
Noteikti gribētu! Tulkošanas process uzlādē. Līdz šim neesmu mērķtiecīgi meklējusi atkal ko jaunu, darbi nākuši paši.
Tā kā divi no maniem četriem dēliem vēl ir mazi, kad kopā lasām kādas, piemēram, no lietuviešu, poļu vai somu valodas tulkotas grāmatas, ik pa laikam iedomājos, kāpēc tās nevarētu būt grieķu? Noteikti gribētu tulkot kādas priecīgas grieķu autoru bērnu grāmatas, ar skaistām ilustrācijām.
Tu esi studējusi klasisko filoloģiju (latīņu un sengrieķu valoda), strādājusi gan Latvijas vēstniecībā Grieķijā, gan Grieķijas vēstniecībā Latvijā, esi mācījusi grieķu valodu arī Latvijas Universitātē. Kas Tevi visvairāk fascinē visā grieķiskajā?
Tas laikam ir tāds īpašs aicinājums, kas aizsākās ar vēlmi lasīt Bībeli oriģinālā, bet izvērtās daudz dziļāk un pamatīgāk.
Varbūt tā ir dvēseļu radniecība, jo gan latviešiem, gan grieķiem ir svarīgs labā un skaistā apvienojums. Latviešu sētas un mājas arī vienmēr rotājuši skaisti dārzi, puķu dobes, smalki rokdarbi. Skaistais tiek novērtēts un ir mūsos.
Senās Grieķijas vērtības ir Eiropas vērtības: lietu sakārtotība, sevis izzināšana, drosme! Varbūt tieši tas ir tas fascinējošākais, pietuvojoties pirmavotiem, aptvert, saprast esošo un pašiem sevi labāk.
Tavs ikdienas darbs tomēr nav saistīts ar literatūru un tulkošanu, bet ar diplomātiju. Kā Tu līdz tam nonāci un kā izvēlējies kļūt par diplomāti?
Ārlietu dienestam pievienojos 2003.gadā, vēl studējot maģistratūrā klasisko filoloģiju (vēlāk ieguvu otru maģistra grādu diplomātijā, kad LU tika izveidota šāda studiju programma).
Toreiz bija jāsāk domāt par nopietna darba meklējumiem. Tas bija laiks pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, tika meklēti papildu jauni, atbildīgi, enerģiski darbinieki.
Diezgan klasiski: izsūtīju pieteikumu, aizgāju uz interviju.
Nebija tā, ka būtu sapņojusi par šo profesiju jau bērnībā vai vidusskolā. Izvēle un iespēja atnāca saslēdzoties konkrētiem apstākļiem, konkrētā brīdī. Bija tikai jābūt gatavam uzdrīkstēties un ātri mācīties daudz jaunu, praktisku lietu.
Kā Tu paskaidrotu, kas ir diplomāts un diplomātiskais dienests cilvēkam, kurš par to neko nezina? Kas Tev šajā darbā patīk visvairāk?
Vārdam “diplomāts” ir (atkal jau!) grieķu cilme, un tas satur nozīmi “divi” (grieķu διπλόος διπλή, διπλό – “dubults”, διπλόω – “salocīt uz pusēm”; δίπλωμα – “uz pusēm salocīts dokuments”).
Tāpēc man patīk domāt, ka šajā profesijā, protams, ir svarīgi dokumenti, bet šī profesija vienmēr ir kā tilts, kas savieno puses. Tā ir sarunāšanās. Ne tikai divpusēji, arī daudzpusējos, starptautiskos formātos.
Un arī mūsu Latvija pasaules telpā nekarājas gaisā viena pati, tā ir starptautiskajā sistēmā, un diplomāti ir tie, kas jau mūsu valsts dibināšanas laikā izcīnīja tās starptautisko atzīšanu un joprojām ir tie, kas katru dienu aizstāv Latvijas intereses, lai vairotu tās drošību un labklājību.
Tieši tas man visvairāk patīk manā darbā, ka tas ir ļoti vajadzīgs, jo tā ir mūsu katra atbildība, rūpēties par savu valsti.
Diplomāti kā Ulda Stabulnieka dziesmā “Tik un tā” katru dienu “ceļas līdzi” Latvijai, lai tā nebūta viena “pasaules plašajos ceļos”.
Vai diplomāta darbs ir arī radošs, un kā šis radošums izpaužas?
Noteikti! Radoša ir, piemēram, runu vai pateicības vēstuļu rakstīšana.
Radošums ir nepieciešams dažādu pasākumu organizēšanā, tajā skaitā uzburot sirsnīgu atmosfēru kā dzejniekam, šķietami no nekā.
Kad kāda no skolēnu “ēnām” man reiz jautāja, kādi priekšmeti skolā jāmācās, lai būtu diplomāts, toreiz atbildēju – latviešu valoda.
Jā, protams, ir svarīgs dažādu zināšanu kopums, bet tieši tas, cik smalki, bet tajā pašā laikā precīzi protam izmantot valodu un komunikācijas prasmes, ir ļoti, ļoti svarīgi diplomāta darbā.
Kas ir šī darba negatīvā puse, kas ir visgrūtākais?
Dažādiem cilvēkiem noteikti būtu dažādi piemēri. Citam varbūt tie būtu sarežģījumi, kas saistīti ar ģimenes pārcelšanos, bērnu skolām ārvalstīs, kas tiešām ir viens no izaicinājumiem diplomāta darbā. Citam varbūt tas būtu nenormēts darba laiks. Tomēr ar gadiem rodas rūdījums un spēja pielāgoties ik vienām grūtībām.
Šī ir profesija, kur nepieciešams milzīgs ģimenes atbalsts. Paldies manai ģimenei par izturību un atbalstu visu gadu garumā!
Kāds ir Tavs novērojums, - ar ko atšķiras Latvijas diplomāti no citu valstu diplomātiem?
Es domāju, ka mēs mazāk sūdzamies. Mēs arī lieki nerunājam. Vienkārši ejam un darām.
Kāds, Tavuprāt, ir labs diplomāts?
Manuprāt, ka tas ir tāds, kuram patīk savs darbs, kurš ir savas zemes patriots, tieši tāpēc viņam nekas nav par grūtu vai sarežģītu, lai ietu, lai pārliecinātu, lai stāstītu, lai rādītu savu piemēru.
Kuri, Tavuprāt, ir bijuši vai ir izcilākie Latvijas diplomāti?
Ik viens kolēģis ir pelnījis atzinību un pateicību, jo tieši komandas darbā ir panākumu atslēga un iespējams sasniegt mūsu kopīgos mērķus. Līdz ar to saraksts būtu ļoti garš un tas arvien papildinātos.
Minot tikai dažus, tie noteikti būtu, piemēram, Zigfrīds Anna Meierovics, visu cieņu Ainai Nagobads-Ābolai, mūsu ārlietu ministre Baiba Braže un mans tagadējais vadītājs vēstnieks Māris Riekstiņš.
Esmu ļoti daudz mācījusies no vēstniekiem Jāņa Eichmaņa, Judītes Dobeles, Jāņa Zlameta un Raimonda Oškalna.
Kas, Tavuprāt, ir lielākie izaicinājumi 21.gs. diplomāta darbā?
Varbūt tas ir laiks, kas ir tik sarežģīts un tik ātri rit? … Jāpaspēj būt daudzās vietās vienlaikus. Jāspēj reaģēt momentā. Jāaptver ļoti daudz informācijas un ātri jāpaņem sev tas svarīgākais un, kas nav mazsvarīgi, - patiesais. Un nepagurt. Nevienā brīdī un apstākļos.
Vai diplomāta darbā pastāv arī izdegšanas riski? Kā Tu ar to tiec galā?
Jebkurā darbā tādi diemžēl pastāv. Svarīga ir pašdisciplīna un laika plānošana. Jāpiespiež sevi izrauties, jāvar neļauties, rodot uzlādes brīžus un mirkļus.
Mans spēks ir mana ģimene, suns un kaķis. Un skaistais. Mazas lietas: puķe dārzā, grāmata, lietus, sniegs, dzeja, apskāviens, smaids, karsta vanna, garšīga kafija un, protams, mūzika, dzeja, māksla, teātris, kas ir visu šo mazo lietu taustāms apvienojums.
Ņemot vērā šī brīža nestabilo ģeopolitisko situāciju pasaulē, kas Tev palīdz saglabāt iekšēju mieru?
Ticība un dziļa pārliecība, ka tiek darīts viss iespējamais, lai situāciju stabilizētu, un mums katram pašam arī jāpieliek sava roka, ne tikai diplomātiem, ik vienam, sekojot līdzi, iesaistoties, esot zinošiem, nevis stāvot malā vai radot uzpūstus mītus un krītot izmisumā.
Vai Tev savā darbā ir gadījies risināt arī kādas komiskas vai nestandarta situācijas?
Diplomātam jābūt gatavam ātri reaģēt. Arī krīzes vai nestandarta situācijās jāsaglabā miers un jāmeklē risinājumi.
Ja nepieciešams pašam gan jāsaka runa, gan jāraksta preses relīze, gan varbūt arī jāsaklāj galds, jācep pīrāgi un jāgriež lentītes ielūgumiem, vai jāizmazgā grīda un jāstāda puķes.
Diplomāta darbs nav tikai svinīga reprezentācija. Tā ir nemitīga daudzu jautājumu koordinēšana vienlaikus. Bieži ierobežota budžeta apstākļos, kad svarīga ir radoša pieeja un komandas darbs.
NATO ārlietu ministru sanāksmes laikā Rīgā nācies pēkšņi organizēt arī ekskursiju pa piesnigušu Vecrīgu naktī. Esmu, piemēram, devusi savas segas kādai Latvijas iedzīvotāju ģimenei, kas nokavējusi reisu uz Latviju un vērsusies vēstniecībā pēc palīdzības.
Vai un kāpēc Tu motivētu jauniešus iesaistīties diplomātiskā un konsulārā dienesta darbā?
Tā būtu unikāla iespēja ieguldīt savas zināšanas, krāt pieredzi un audzēt muskuļus un biezu ādu, katru dienu ejot uz darbu ar gandarījuma sajūtu un apzinoties, ka tas ir gods kalpot Latvijai.
Ko Tu novēlētu Latvijas Diplomātiskajam un konsulārajam dienestam?
Tuvojoties 26.janvārim, mūsu valsts de iure atzīšanas dienai, kas tiek uzskatīta arī par visu diplomātu dienu, esmu pateicīga visiem saviem kolēģiem un viņu ģimenēm dienestā, arī bez diplomāta ranga, kas katru dienu dara tik nozīmīgu darbu mūsu valstij un sabiedrībai, bet bieži vien varbūt netiek līdz galam novērtēts, jo aisberga apakša ir neredzama.
Bieži vien tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka esam brīva un neatkarīga valsts, un liekas, ka nekas taču vairs nav jādara, lai mēs dzīvotu drošībā, lai mums ietu labāk, bet katru dienu kolēģi strādā, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē, lai paustu Latvijas viedokli, lai dalītos ar Latvijas pieredzi, lai stiprinātu Latvijas un starptautisko drošību, lai aizstāvētu mūsu intereses. Tāpēc vēlu dienestam izturību un gandarījuma sajūtu par padarīto darbu!
© Latvijas Diplomātu Asociācija